Trešo valstu produktu kontrole
Kontrole importa procesā ir efektīvs veids, kā novērst nedrošu vai neatbilstošu produktu iekļūšanu ES.
Iestādes, kas ir norīkotas kontrolēt tirgū nonākošos produktus, un tirgus uzraudzības iestādes ir cieši jāsadarbojas.
Regulā 2019/1020 ir noteiktas procedūras, kā rīkoties ar produktiem, par kuriem robežkontroles iestādes uzskata, ka tie neatbilst prasībām.
Laižot produktu brīvā apgrozībā, tas vēl nav pierādījums tam, ka tas atbilst tiesību aktiem.
Visiem tirgū pieejamiem produktiem ir jāatbilst piemērojamajiem ES tiesību aktiem neatkarīgi no to izcelsmes. Visefektīvākā pieeja, lai novērstu neatbilstošu vai bīstamu produktu ievešanu ES, ir veikt kontroli importa procesā, pirms produkti tiek laisti brīvā apgrozībā un pēc tam var tikt tirgoti Eiropas Savienībā. Tādējādi iestādes, kas atbild par produktu kontroli, kuri nonāk tirgū (galvenokārt, bet ne vienmēr, muitas iestādes, turpmāk tekstā „robežkontroles iestādes”), spēlē izšķirošu lomu, veicot pirmās pakāpes kontroli, lai nodrošinātu atbilstību un risku neesamību attiecībā uz produktiem, kas nāk no trešām valstīm (turpmāk „robežkontrole”).
Robežkontroles iestāžu loma
Vairumā valstu robežkontroli veic muitas iestādes. Tomēr muitas darbinieki parasti nepārzina tehniskās zināšanas, kas nepieciešamas, lai pieņemtu lēmumu par atbilstību piemērojamajiem ES tiesību aktiem par produktiem: šim nolūkam viņiem ir jānodod kompetentajām tirgus uzraudzības iestādēm aizdomīgie gadījumi, kas atklāti kontroles laikā. Tāpēc, lai robežkontrole būtu efektīva, ir nepieciešama cieša sadarbība starp muitas iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm. Ja robežkontroles iestāde ir tirgus uzraudzības iestāde, tā var veikt savus uzdevumus autonomi savas kompetences jomā un tai nav jāsadarbojas ar citu iestādi, lai nonāktu pie secinājumiem.
Robežkontroles principi
Robežkontroles iestādes veic ievesto preču kontroli neatkarīgi no to transportēšanas veida (jūras, gaisa, auto, dzelzceļa, iekšzemes ūdensceļu) vai nosūtīšanas veida (konteineri, mazi iepakojumi un jebkura cita forma). Tās veic šādu kontroli, pamatojoties uz riska analīzi saskaņā ar Savienības Muitas kodeksu. Attiecīgā gadījumā tām jāņem vērā arī riska orientēta pieeja, kas uzraudzības iestādēm ir jāievēro saskaņā ar Regulas 2019/1020 11. panta 3. punktu un 25. panta 3. punktu. Robežkontroles iestādēm un uzraudzības iestādēm ir pienākums regulāri apmainīties ar informāciju par riskiem, lai uzlabotu to riska analīzes un riska novērtējumā balstītas pieejas efektivitāti. Konkrēti, uzraudzības iestādēm ir pienākums sniegt robežkontroles iestādēm informāciju par produktu kategorijām un uzņēmējiem, kuri visbiežāk neatbilst prasībām.
Robežkontroles iestādes var veikt dokumentu vai fiziskas pārbaudes, kā arī laboratorijas pārbaudes. Tās vienmēr var sazināties ar deklarantu vai citu attiecīgo uzņēmēju, lai pieprasītu dokumentus vai papildu informāciju. Detalizētas kontroles, piemēram, laboratorijas pārbaužu, nosacījumus var saskaņot starp muitas iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm, ņemot vērā darba metodi, ko tās uzskata par visefektīvāko. Muitas iestādes un tirgus uzraudzības iestādes jebkurā gadījumā ir cieši jāsadarbojas.
Laišana brīvā apgrozībā netiek uzskatīta par pierādījumu atbilstībai Savienības tiesību aktiem (Regulas (ES) 2019/1020 27. pants), jo šāda laišana brīvā apgrozībā ne vienmēr ietver pilnīgu atbilstības pārbaudi. Tādējādi, pat ja produkts tiek laists brīvā apgrozībā, to vēlāk var pārbaudīt tirgus uzraudzības iestādes un atzīt par neatbilstošu.
